Tāpēc, kopīgā sadarbībā ar fondu “Mākslai vajag telpu” esam radījuši – ĀRT kolekšen, lai māksla ienāk mūsu ikdienā un lai kopīgi atbalstītu ideju par Latvijas modernās mākslas muzeja izveidi Rīgā.
fonda Mākslai vajag telpu vadītāja
Envija kā savu gleznotājas vārdu izvēlējusies lietot tikai personvārdu. Viņa studē Latvijas Mākslas akadēmijā Glezniecības apakšnozarē – maģistrantūras programmā. Papildinājusi savas glezniecības zināšanas Gdaņskas Mākslas akadēmijā (2014-2015). Kopš 2013. gada piedalījusies vairākās grupu izstādēs Latvijā, Lietuvā un Polijā, sarīkojusi trīs personālizstādes.
“ Man patīk mode. Es to saucu par "ģērbties", man patīk ģērbties. Tas nozīmē, ka tendencēm īpaši nesekoju, dažas reizēm vienkārši sajūtu pati, bet vajag iztaisīties. Ja izeju no mājas garlaicīgās drēbēs, pārsvarā tas nozīmē, ka man ir slikts garastāvoklis. Un nē, garastāvokli ģērbjoties nevar uzlabot, tas jau ir vajadzīgs, lai ģērbtos. Varbūt ne tik jaudīgs, kāds vajadzīgs gleznošanai, bet tomēr labs. Ja nebūtu tik daudz jātērē krāsām un audekliem, to vien darītu, kā štātes pirktu. Dažus Rikus Ovenus un zābakus no zābaku firmām. Vēl vienu kažoku. Stils esot īpaša veida Dieva dāvana, kas tikai izredzētajiem piemīt. Jā… krāsas… krāsas patīk pat vairāk kā ģērbties, un daudz krāsas patīk vēl vairāk. Man lielāko prieku sagādā veiksmīgi uzlikts pastozs triepiens, kad krāsa nozīmē ne tikai toni, bet arī masu. Varbūt neticēsiet, bet es saku - biezi uztriept ir baigi grūti un nemaz neizdodas bieži. Uztriept biezi tā, lai sēž un neizskatās mākslīgs - grūti. Krāsu arī mazliet žēl. Es vēl tikai mācos savaldīt biezu krāsu, pārspīlēju reti, bet pārsvarā strādāju ar krāsu krējuma konsistencē, vienmēr lieku sedzošu klājumu. Tā panāku attēlu, kas ir piesātināts un tā kā slapjš, sulīgs, bet arī smags. Smagnējums ir nākotnes pasaulē ierasta skaistuma izpausme. Varbūt tā domāju, jo, kā jau panku princese, gribu pretoties. Pretoties daudz sludinātajai viegluma un gaisīguma estētikai. Katru dienu jautāju sev - vai es maldos? Bet gaisīgu bildi tikai vienu esmu uztaisījusi un spītīgi negribu mēģināt vēl. Varbūt pēc daudziem gadiem pārdomāšu un meklēšu virtuozu vieglumu. Bet, iedomājies, kādu jaudu mana roka būs uzkrājusi - cik tas vieglums būs dzīvs! Manas slavenākās gleznas ir ar stāstu, sižetu, darbību, balstītas pašas piedzīvotajā un manā pasaules uztverē. Bet stāstam taču ir viena alga par krāsu, par visu to, ko iepriekš klāstīju. Stāstam der jebkura estētika, stāstam nerūp, stāsts ir pašvērtīgs. Glezniecībai tā ir grūti augt. Glezniecība nav attēlotie simboli, kaut arī tā ietver simbolus. Glezniecība ir kaut kas cits, un rūpe par šo svēto praksi mani ir novedusi pie tā, ka simbolus sāku neieredzēt. Vēl vairāk neieredzu to, ka pirmoreiz aplūkojot cita autora darbu, es cenšos saprast tā simbolisko nozīmi, tā bieži pašu estētiku nepamanot. Kāpēc tādas stāsta važas ir jānes cilvēkam, radījumam, kurš lieto valodu? Es gribētu neiespējamo - attēlot bez attēlojamā objekta, attēlot kaut ko neko. Es gribu gleznu, kas nav ne abstrakta, ne tukša, bet tai arī nav vēstījuma. Gribu, bet esmu cilvēks, esmu story addict.
Envijas nozīmīgākās izstādes un projekti pēdējos gados: personālizstāde "Mīts privātai lietošanai" Māksla XO galerija (Rīga, Latvija, 2021); Survival Kit 11, Tērbatas ielā 75 (Rīga, Latvija, 2020); personālizstāde Mēs visi smiesimies, skumsim, raudāsim, atkal smiesimies, Jūrmalas pilsētas muzejs (Jūrmala, Latvija, 2020); Indulis Zariņš/Ieva Iltnere un Envija, Mākslai vajag telpu vasaras māja Esplanādē (Rīga, Latvija, 2019).
Madara Kvēpa (1996) ir jaunā māksliniece, kuras daiļradei raksturīgs zināms izteiksmes un kolorīta lakonisms. 2021. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības apakšnozari, iegūstot maģistra grādu. Zināšanas papildinājusi studijās Milānā, Brēras Mākslas Akadēmijā. Kopš 2016. gada aktīvi piedalās grupas izstādēs, ņēmusi dalību arī fonda “Mākslai Vajag telpu” projektā “Skaņai vajag mākslu” (2018), interpretējot Dainas Riņķes gleznu “Mūsu māja”, un piedalījusies jauno mākslinieku grupas izstādē “Sintēze. Īstenības pētīšana caur kustību, attīstību un pretrunām” (2020, kuratore Auguste Petre). Līdz šim sarīkojusi arī septiņas personālizstādes. 2020. gadā Madara Kvēpa kļuva par SEB stipendijas glezniecībā laureāti."
Šis ir veltījums Džemmai Skulmei.
Kristians Brekte, iedvesmojoties un izmantojot Džemmas radītos meiteņu tēlus no gleznu sērijām “Atgriešanās” un “Modelis”, turpina naivo estētiku un raugās uz “modeļiem” veidos, kas raksturīgi pašam māksliniekam.
Pāri murālim lasāms Džemmas citāts “Mēs visi esam sliekas, kurām jāirdina zeme”, kas būtu interpretējams kā iepriekšējās paaudzes mākslinieces aicinājums jaunajiem visu nozaru censoņiem darīt augsni – valsti un sabiedrību – auglīgu.
Caur šo murāli tiek realizēts tilts starp divu paaudžu māksliniekiem, kuru mākslinieciskajā praksē ir naivisma stilā gleznoti vai zīmēti modeļi, uzsverot abu nepārprotami spēcīgo tēlu sistēmu radīšanas specifiku, ar ko abi mākslinieki izceļas latviešu mākslas vēsturē (Džemma Skulme savā radošajā karjerā gleznoja ne tikai meiteņu aktus naivisma manierē, bet attīstīja arī tādu tēlu sistēmas kā kariatīdes, putnubiedēkļi un tautu meitas, savukārt Brekte ir labi pazīstams ar saviem mošķiem, kas attīstīti no latviešu un grieķu mitoloģijas). Uzsvars uz abu mākslinieku izteikto tēlu radīšanu savā daiļradē ir aicinājums lūkot likumsakarības, kas veidojas dažādu paaudžu mākslinieku mākslinieciskajās izpausmēs; izprast, ka starp mākslinieku Kristianu Brekti ir mūžīgi pastāvošas attiecības ar Džemmu Skulmi, abiem esot viena otra daiļrades cienītājiem, kolēģiem un izjūtot savstarpējas simpātijas un cieņu vienam pret otru kā izciliem latviešu māksliniekiem.
Tāpat šī darba mērķis ir runāt par dažādību, par estētikas kritērijiem, par vērtībām, par mākslu publiskajā vidē. Par to, ko var un vajag runāt ar bērniem.